Nākamajā dienā es piedāvāju Sergejam aizbraukt ekskursijā, ja reiz Taņa negrib. Bet Taņa arī Sergeju negribēja laist. Tad es piedāvāju paņemt mašīnu vēl uz vienu dieniņu, bet izrādījās, ka mums ne tikai jāatdod mūsējā, bet arī pārējās mašīnas nomā ir aizņemtas, un vēl vairāk – arī citās nomās tāpat. Tāda lūk tūrisma sezona (ja es sameloju, Taņa mani izlabos).
Laikam jau kruti tā atpūsties – bet man peldēšanai vajag plašumu, nevis peļķi
Tad mēs sākām staigāt un domāt. Galu galā Taņa ar Sergeju iznomāja mopēdu, jebšu motorolleru, bet es – velosipēdu. Taņas motorollera dzinēja tilpums bija līdz 50 kubikcentimetriem, lai ar to varētu stūrēt ar autotiesībām. Bet manu velosipēdu par tādu varēja nosaukt tikai ar lielu piepūli – pareizais epitets tam būtu “dročeskops”. Es par tādiem jau esmu rakstījis, bet šeit tika sasniegtas jaunas virsotnes. Nelaimīgajam dzelzs gabalam nedarbojās puse ātrumu (kuru jau tā bija maz), slikti strādāja bremzes, ķēde dažreiz pārleca, bet visvairāk mani nomocīja gripšifti, aka pagriežamie ātrumu pārslēgi. Tie bija lieli, aizņēma daudz vietas uz stūres rokturiem, bija izgatavoti no cietas plastmasas ar asām šķautnēm. Rezultātā es līdz vakaram tā noberzu rādītājpirkstus, ka no tiem asinis tecēja.
Bet galvenais, kā zināms, nav baiks, bet blīve starp sēdekli un stūri, tas ir, braucējs. Te es savā ziņā nepievīlu – neskatoties uz stāvajiem Krētas ceļiem un temperatūru aiz borta virs 30, minos kā nākas, lai arī ar pārtraukumiem.
Starp citu, par laikapstākļiem. Reportāžā par okeanāriju es aizmirsu pastāstīt par laikapstākļu datoru, kas tur stāvēja. Tas bija skārienjutīgs ekrāns, kurā varēja izvēlēties visādus meteoroloģiskos režīmus, kas uzskatāmi tika attēloti dažādās krāsās. Izskatījās tie visi smieklīgi – 3000 km rādiusā ap Krētu un mēnesi uz priekšu un atpakaļ, mūžīgi +30-34 un ne mākonīša.
Tātad, minoties uz tam nepielāgota baika ar milzīgiem protektoriem un bez velodatora, es pieripināju pie Kūrnas ezera, par laimi, zināju ceļu un to faktu, ka tur ir labi. Atbraucis uz ezeru, pirmām kārtām gāju nopirkt kaut ko atspirdzinošu saskaņā ar grupas Barto nemirstīgo vārsmu “Vladik, iedzer limonādiku”. Un te es uzdūros viskliedzošākajam atslābuma gadījumam visā manas uzturēšanās laikā Krētā – pārdevēja nebija. Bija pusdienojoši vācieši, bija lete un kase, bet pats galvenais - vairāki ledusskapji ar dzērieniem. Bet kur ir pārdevējs? Spriežot pēc tā, kā skatījās apkārt vācieši, arī viņi uzdeva šo jautājumu. Es pagaidīju minūtes 2, sapratu, ka nav ko gaidīt, atvēru ledusskapi un izņēmu limonādi. Pagaidīju vēl 2 un atvēru limonādi pret margām. Tālāk gaidīt nesāku, jo mani mocīja slāpes – tāpēc ņēmu un izdzēru to. Pēc tam pastāvēju ar tukšu pudeli minūtes 4, kā muļķis, un jau domāju nolikt pāris eiro uz letes un aiztīties, kad ar mašīnu pieripoja jauns džeks tipiska krētieša izskatā un apjautājās, ko es vēlētos. Uz to es viņam pamāju ar pudeli, izdzirdēju “1.5 eiro”, atdevu monētas un gāju peldēties. Lai to izdarītu, es šā tā piestiprināju baiku pie krūma ar man izsniegto slēdzeni. Tiesa, atslēga palika krastā, tāpat kā maks ar kredītkarti un naudu. Ja jau saka, ka Krētā nav noziedzības, vajag taču pārbaudīt, vai ne? Pārbaude izdevās – manām mantām neviens pat klāt nepiegāja.
Uzmundrinājies un tādā veidā uzkrājis spēkus, es devos tālāk kalnā, pielietojot burvju paņēmienu: ieliekam ātrumu 1-1 un minam līdz tahikardijai. Lai cik dīvaini tas nebūtu, diezgan drīz es atbraucu uz ciematu, kur braucu garām brīnumaini izskatīgām mājiņām ar baseiniem un neticamam skatam uz Kūrnas ezeru. Un šo skaistumu fotogrāfijas es jums pievienoju jau no posta sākuma.
Izbaudījis vistu (tā angliski tulkojas elpu aizraujošs panorāmas skats), es devos tālāk kalnos, nenojaušot, ka bez jebkāda iepriekšēja nodoma drīz uzduršos vēl vienam apskates objektam. Tā izrādījās Kūrnas ala. Tiesa, atradu es to ne uzreiz – sākumā man trāpījās taverna “Pie alas”, kurā angliski nerunājoša ome man uztaisīja pašu lētāko un garšīgāko svaigi spiesto sulu, kādu biju dzēris Krētā. Tikai par 2 eiro – lieliska, vēsa ņamma un lielisks skats uz balkona. Rēcīgi, ka taverna bija piekrauta ar mazdēla fotogrāfijām, bet uz grīdas mētājās viņa mantiņas. Kārtējais atslābuma motīvs, vārdu sakot. Pēc tam izlīda arī opis, kurš man pastāstīja (precīzāk parādīja ar zīmēm), kur atrodas tā pati ala, uz kuru norādīja zīmes, un paskaidroja, ka man vajadzīgs lukturītis. Te es kautrīgi noklusēšu, kā opis izkāsa no manis piķi par lukturīti, pie tam, ka man pašam Krētā bija līdzi lukturītis, bet es to nepaņēmu no viesnīcas!
Alu es atradu, tikai pakļaujoties opja viltīgajiem žestiem, jo norāžu uz to nebija. Tā atradās aiz sarūsējuša žoga, un bija nosegta ar ne mazāk rūsējušu vāku ar norautām eņģēm. Turklāt nolaišanās vietai nebija kāpņu – bet man jūra līdz ceļiem, jo esmu trakas kategorijas sportists, un galvenais – biju ģērbies veloformā. Tas ļāva, plati plešot kājas, iekļūt akmens vēdera dziļumos. Alas iekšpusē toties bija kāpnes, kas veda dziļāk, pa tām tad arī es nokāpu. Pašā dziļumā bija vēss, varēja labi elpot un smaržoja kā pagrabā – pēc kartupeļiem. No kā var secināt, ka pagrabu smaku rada nepavisam ne kartupeļi, bet gan pavadošās sēnes un ķērpji. Lai nu kā, līst pavisam dziļi es nesāku – gan drēbes man nepiemērotas, gan stalaktīti un stalagmīti izskatījās nedraudzīgi. Tāpēc es pametu šo jauno speleologu kulta vietu, atvadījos no opīša, un ripoju vien tālāk.
Ne ilgi turpinājās mans ceļojums. Burtiski pēc dažiem kilometriem es nokļuvu Kūrnas ciematā. Tur sastapu baraku, kas ar dažādu krāsu palīdzību bija aprakstīts ar reklāmas rakstura piedāvājumiem. Es likumsakarīgi nospriedu, ka tas ir veikals, pieslēdzu velo, un iegāju iekšā, kur man 20 minūtes viskautko stāstīja cilvēks vārdā Konstantīns, ģimenes biznesa īpašnieks. Kā izrādījās, praktiski visu veikalā ir izgatavojusi viņa ģimene, bet keramiku tā vispār viņš pats ir apgleznojis. Pirmām kārtām īpašnieks man paziņoja, ka ala, kurā es pabiju, vispār jau ir slēgta tūristiem, jo tur ir bīstami. Vārdu sakot, jūs paši visu sapratāt par krētiešu raksturu.
Kā naivu tūristu mani ir viegli apvārdot, tāpēc es sapirkos viskautko par 30 eiro, ko īpaši arī nenožēloju. Nopirku es vietējo vīnu, olīveļļu un oriģinālas konstrukcijas sālstrauciņu. Kā dāvanu saņēmu karti, kura man nebija vajadzīga, un pamācības, kā nokļūt līdz manai viesnīcai, kas man tieši baigi noderēja. Bet pats rēcīgākais ir tas, ka, kamēr es pļāpāju ar pārdevēju, veikalā iegāja Taņa ar Sergeju – pilnīgi nejauši viņi atradās tajā pašā vietā un laikā, kur es – pārsteidzoša sakritība, ko tur daudz piebilst.
Pēc tam veikalā ienāca francūži, un Konstantīns pārslēdzās uz viņiem, jo zina 5 valodas. Es nesāku vilcināties, paņēmu paku ar pirkumiem, iebāzu to Taņas skutera bagāžniekā, uzsēdos uz baika un ripoju lejā. Kā man pavēstīja vecais Kostja, viss, kas no manis tika prasīts – nogriezties pēc simts metriem pa kreisi un atlaist bremzes, bet tālāk vietējie jau savāks manus kaulus pārstrādei baraku krāsā. Es gribēju teikt, ceļš pats izvedīs mani pie viesnīcas. Tā arī izrādījās - ir ļoti jautri ripot no kalna un neko nedarīt. Starp citu, kā es uzzināju nākamajā dienā, nemīt pedāļus vispār - tas ir garlaicīgi. Bet par to – nākamajā sērijā.